Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un cilvēka audu un orgānu izmantošanu medicīnā

1. pants. Likuma mērķis

Likuma mērķis ir pasargāt miruša cilvēka ķermeni no necienīgas un nelikumīgas rīcības ar to. Likums nosaka kārtību, kādā dzīva vai miruša cilvēka ķermeņa audus un orgānus var izmantot zinātniskiem pētījumiem un mācību mērķiem, transplantācijai, ārstniecisku preparātu un bioprotēžu izgatavošanai.

2. pants. Cilvēka prioritārās tiesības uz savu ķermeni

Miruša cilvēka ķermeni, audus un orgānus aizliegts izmantot pret viņa dzīves laikā izteikto gribu. Cilvēka griba, ja vien tā nav pretrunā ar spēkā esošajiem likumiem, ir obligāti jāievēro visām ārstniecības, izglītības un zinātnes iestādēm neatkarīgi no to darbības veida un pakļautības.

Katrs rīcībspējīgs cilvēks ir tiesīgs aizliegt vai atļaut, noformējot to dokumentāri, sava ķermeņa izmantošanu pēc nāves.

3. pants. Aizlieguma vai atļaujas noformēšana

Ja persona vēlas aizliegt vai atļaut izmantot savu ķermeni, audus un orgānus pēc nāves, tā Ministru kabineta noteiktajā kārtībā iesniedz iesniegumu Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei.

Juridisks spēks ir tikai tādam rīcībspējīgas personas parakstītam aizliegumam vai atļaujai izmantot tās ķermeni, audus un orgānus pēc nāves, par kuru ziņas iekļautas Iedzīvotāju reģistrā.

Kārtību, kādā ārstniecības, izglītības un zinātnes iestādes pieprasa un saņem ziņas no Iedzīvotāju reģistra par aizliegumu vai atļauju izmantot personas ķermeni, audus un orgānus pēc tās nāves, nosaka Ministru kabinets.

4. pants. Tuvāko piederīgo tiesības

Ja Iedzīvotāju reģistrā nav ziņu par mirušā cilvēka aizliegumu vai atļauju izmantot savu ķermeni, audus un orgānus pēc nāves, šā cilvēka laulātajam, vecākiem, pilngadīgajiem bērniem, brāļiem vai māsām (turpmāk — tuvākie piederīgie) ir tiesības rakstveidā informēt ārstniecības iestādi (audu un orgānu ieguves centrus) par viņa dzīves laikā izteikto gribu.

5. pants. Patologanatomiskās izmeklēšanas noteikumi

Miruša cilvēka patologanatomisko izmeklēšanu (sekciju) var izdarīt, ja viņš dzīves laikā to rakstveidā atļāvis. Ja mirušais cilvēks dzīves laikā rakstveidā aizliedzis pēc savas nāves izdarīt patologanatomisko izmeklēšanu, tā atļauta tikai 6. pantā minētajos gadījumos.

Gadījumos, kad mirušā cilvēka griba nav zināma un mirušajam nav tuvu piederīgo, jautājumu par patologanatomiskās izmeklēšanas izdarīšanu izlemj ārstniecības iestādes nodaļas vadītājs, ja cilvēks miris ārstniecības iestādē, vai ārstējošais ārsts vai ārsts, kas konstatējis nāves faktu, ja cilvēks miris ārpus ārstniecības iestādes.

6. pants. Patologanatomiskā un tiesu medicīniskā izmeklēšana, neņemot vērā miruša cilvēka gribu

Neņemot vērā miruša cilvēka dzīves laikā izteikto gribu, patologanatomiskā izmeklēšana obligāti izdarāma, ja:

— iespējamais nāves cēlonis ir infekcijas slimība;

— nāves cēlonis ir dzīves laikā nediagnosticēta slimība vai nediagnosticēti profilaktisko pasākumu, ārstēšanas vai slimības sarežģījumi;

— nedzīvi dzimuša bērna svars pārsniedz 500 gramus.

Neņemot vērā miruša cilvēka dzīves laikā izteikto gribu, tiesu medicīniskā izmeklēšana obligāti izdarāma, ja:

— nedzīvi dzimuša bērna svars pārsniedz 500 gramus;

— tiesu medicīnisko izmeklēšanu pieprasa izziņas izdarītājs, izmeklētājs vai prokurors.

7. pants. Nāves fakta konstatēšana

Kārtību, kādā veicama smadzeņu un bioloģiskās nāves fakta konstatēšana un miruša cilvēka nodošana apbedīšanai, nosaka Ministru kabinets.

7.¹ pants. Kremācija

Tiesības veikt kremāciju — miruša cilvēka ķermeņa sadedzināšanu speciālās krāsnīs — ir komersantam, kas saņēmis speciālo atļauju (licenci).

Ministru kabinets nosaka komersantu licencēšanas kārtību kremācijas veikšanai, kā arī kārtību, kādā maksājama valsts nodeva par speciālās atļaujas (licences) izsniegšanu, un valsts nodevas apmēru.

Dokumentus, kas nepieciešami, lai veiktu miruša cilvēka kremāciju, dokumentu iesniegšanas kārtību, kā arī kārtību, kādā veicama kremācija un kārtojama ar to saistītā lietvedība, nosaka Ministru kabinets.

9. pants. Audu un orgānu izņemšana patologanatomiskās un tiesu medicīniskās izmeklēšanas laikā

Patologanatomiskās un tiesu medicīniskās izmeklēšanas laikā, neievērojot mirušā cilvēka gribu, drīkst ņemt audu un orgānu paraugus laboratoriski diagnostiskiem izmeklējumiem. Orgānus un audu paraugus zinātniskiem pētījumiem un mācību mērķiem drīkst ņemt, ja mirušais dzīves laikā to atļāvis, ja mirušā griba nav zināma, kā arī tad, ja mirušā griba nav zināma un viņam nav tuvu piederīgo.

10. pants. Transplantācijas iespējamība

Miruša cilvēka audu un orgānu izņemšanu nolūkā tos pārstādīt citiem cilvēkiem slimību un traumu ārstēšanai (transplantācijai) var izdarīt, ja konstatēts iespējamā donora smadzeņu vai bioloģiskās nāves fakts.

11. pants. Transplantācijas noteikumi donora nāves gadījumā

Miruša cilvēka audu un orgānu izņemšanu transplantācijai donora nāves gadījumā drīkst izdarīt, ja Iedzīvotāju reģistrā nav ziņu par mirušā cilvēka aizliegumu izmantot audus un orgānus pēc nāves un ja šā cilvēka tuvākie piederīgie līdz audu un orgānu izņemšanas operācijas sākumam nav rakstveidā informējuši ārstniecības iestādi par mirušā cilvēka dzīves laikā izteikto aizliegumu izmantot viņa audus un orgānus pēc nāves. Miruša bērna audus un orgānus aizliegts izņemt transplantācijai, ja to rakstveidā nav atļāvis viens no vecākiem vai aizbildnis.

12. pants. Transplantācijas kārtība

Kārtību, kādā var izdarīt audu un orgānu transplantāciju smadzeņu un bioloģiskās nāves gadījumā, nosaka Ministru kabinets.

13. pants. Noteikumi audu un orgānu izņemšanai no dzīva donora

Audu un orgānu izņemšana no dzīva donora iespējama tikai ar viņa rakstveida piekrišanu, pieļaujot minimālu risku donora veselībai un informējot donoru par minētās iejaukšanās mērķi, raksturu, sekām un risku.

No dzīva donora var ņemt tikai atjaunoties spējīgus audus. Izņēmuma gadījumos pieļaujama vienas nieres izņemšana transplantācijas nolūkiem.

14. pants. Kārtība, kādā audus un orgānus drīkst izņemt no dzīva donora

Audu un orgānu izņemšana no dzīva donora tiek veikta Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

15. pants. Donora un recipienta savstarpēja anonimitāte

Izdarot transplantāciju, medicīnas darbiniekiem jānodrošina donora un recipienta savstarpēja anonimitāte, ja viņi nav tuvi piederīgie.

17. pants. Miruša cilvēka ķermeņa aizsardzība un cilvēka auda un orgānu izmantošana medicīnā kā valsts funkcija

Miruša cilvēka ķermeņa aizsardzība un cilvēka audu un orgānu izmantošana medicīnā ir valsts funkcija, ko realizē Veselības ministrija. Jebkurai iestādei vai organizācijai aizliegts nodarboties ar patologanatomisko izmeklēšanu, miruša cilvēka ķermeņa anatomijas studijām, dzīva vai miruša cilvēka audu un orgānu izņemšanu un tālāku izmantošanu bez veselības ministra atļaujas.

18. pants. Komercdarījumu aizliegums

Gan dzīva, gan miruša cilvēka ķermeņa audu un orgānu izņemšana un izmantošana kalpo medicīnas attīstībai, un tai ir bezpeļņas raksturs. Jebkura dzīva vai miruša cilvēka ķermeņa audu un orgānu izņemšana notiek, stingri ievērojot izteikto piekrišanu vai nepiekrišanu, un šo audu un orgānu atlase, nosūtīšana un izmantošana kā komercdarījums ir aizliegta.

Cilvēku labprātīgi ziedoto un likumīgā ceļā iegūto audu un orgānu uzkrāšana un izmantošana pieļaujama Ministru kabineta noteiktajā kārtībā īpašā sarakstā minētajos audu un orgānu ieguves un uzglabāšanas centros.

19. pants. Valsts pabalsts un atvieglojumi donoriem

Dzīvam orgānu donoram ir tiesības līdz mūža beigām saņemt valsts garantēto medicīnisko palīdzību bez maksas.

20. pants. Atbildība par likuma neievērošanu

Fiziskās un juridiskās personas, kas nepilda šā likuma prasība; atbilstoši nodarījuma bīstamības pakāpei saucamas pie likumā noteiktās atbildības.

21. pants. Likuma izpildes kontrole

Miruša cilvēka ķermeņa un cilvēka audu un orgānu izmantošanas atbilstību šajā likumā un citos normatīvajos aktos noteiktajām prasībām kontrolē Veselības ministrija.

22. pants. Starptautisko tiesību normu prioritāte

Ja starptautiskie vai starpvalstu līgumi, kā arī konvencijas, kuru dalībvalsts ir Latvijas Republika, paredz citādus noteikumus nekā šis likums, piemēro starptautiskās tiesību normas

1. Personas pasē līdz 2001.gada 31.decembrim izdarītajai atzīmei par personas aizliegumu vai atļauju izmantot sava ķermeņa audus un orgānus pēc nāves ir juridisks spēks, iekams nav saņemta jauna pase vai Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei nav iesniegts personas rakstveida iesniegums, ar kuru tā aizliedz vai atļauj izmantot savu ķermeni vai ķermeņa audus un orgānus pēc nāves.

2. Ministru kabinets līdz 2004.gada 30.novembrim izdod šā likuma 7., 12. un 14.pantā minētos noteikumus.

3. Līdz attiecīgu Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās dienai, bet ne ilgāk kā līdz 2004.gada 30.novembrim ir spēkā Veselības ministrijas 2003.gada 3.oktobra rīkojums Nr.278 "Par cilvēka audu un orgānu izmantošanu medicīnā", ciktāl tas nav pretrunā ar šo likumu.

4. Speciālās atļaujas (licences) kremācijas veikšanai, kuras komersantiem izsniegtas līdz 2009.gada 30.jūnijam, ir derīgas līdz attiecīgās licences termiņa beigām, bet ne ilgāk kā līdz 2010.gada 1.jūlijam.

Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētājs A. GORBUNOVS

Latvijas Republikas Augstākās Padomes sekretārs I. DAUDIŠS

Rīgā 1992. gada 15. decembrī