LATVIJAS REPUBLIKAS LIKUMS

Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un cilvēka audu un orgānu izmantošanu medicīnā

I nodaļa
VISPĀRĪGIE NOTEIKUMI

1. pants. Likuma mērķis

Likuma mērķis ir pasargāt miruša cilvēka ķermeni no necienīgas un nelikumīgas rīcības ar to. Likums nosaka kārtību, kādā dzīva vai miruša cilvēka ķermeņa audus un orgānus var izmantot zinātniskiem pētījumiem un mācību mērķiem, transplantācijai, ārstniecisku preparātu un bioprotēžu izgatavošanai.

2. pants. Cilvēka prioritārās tiesības uz savu ķermeni

Katrs rīcībspējīgs cilvēks ir tiesīgs aizliegt vai atļaut, noformējot to dokumentāri, sava ķermeņa izmantošanu pēc nāves. Cilvēka griba, ja vien tā nav pretrunā ar spēkā esošajiem likumiem, ir obligāti jāievēro visām medicīnas iestādēm neatkarīgi no to darbības veida un pakļautības.

(21.09.1995. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.11.1995.)

3. pants. Aizlieguma vai atļaujas noformēšana

Juridisks spēks ir tikai tādam aizliegumam vai atļaujai, ko parakstījusi rīcībspējīga persona un kas fiksēta šīs personas medicīniskajā kartē un speciāla zīmoga veidā — pasē.

Kārtību, kādā aizliegumu vai atļauju fiksē personas medicīniskajā kartē un pasē, nosaka Labklājības ministrijas Veselības departaments.

(21.09.1995. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.11.1995.)

4. pants. Tuvāko piederīgo tiesības

Miruša cilvēka audus un orgānus nedrīkst izņemt pret viņa dzīves laikā izteikto gribu; gadījumos, kad tā nav izteikta, miruša cilvēka audus un orgānus drīkst izņemt, ja pret to neiebilst kaut viens no bērniem, vecākiem, brāļiem, māsām vai laulātajiem (turpmāk — tuvākajiem piederīgajiem).

II nodaļa
PATOLOGANATOMISKA UN TIESU MEDICĪNISKĀ IZMEKLĒŠANA

5. pants. Patologanatomiskās izmeklēšanas noteikumi

Miruša cilvēka patologanatomisko izmeklēšanu (sekciju) var izdarīt, ja viņš dzīves laikā to rakstveidā atļāvis. Ja mirušais cilvēks dzīves laika rakstveida aizliedzis pēc savas nāves izdarīt patolog anatomisko izmeklēšanu, tā atļauta tikai 6. pantā minētajos gadījumos. Ja mirušā cilvēka griba nav zināma vai šis cilvēks bijis atzīts par rīcībnespējīgu, patologanatomiskā izmeklēšana atļauta tikai ar tuvāko piederīgo rakstveida piekrišanu, izņemot 6. pantā minētos gadījumus.

Gadījumos, kad mirušā cilvēka griba nav zināma un mirušajam nav tuvu piederīgo, jautājumu par patologanatomiskās izmeklēšanas izdarīšanu izlemj medicīnas iestādes nodaļas vadītājs, ja cilvēks miris medicīnas iestādē, vai ārstējošais ārsts vai ārsts, kas konstatējis nāves faktu, ja cilvēks miris ārpus medicīnas iestādes.

6. pants. Patologanatomiskā izmeklēšana, neņemot vērā mirušā cilvēka vai viņa tuvāko piederīgo gribu

Neņemot vērā mirušā cilvēka dzīves laikā izteikto gribu vai viņa tuvāko piederīgo gribu, patologanatomiskā izmeklēšana obligāti izdarāma šādos gadījumos:

— ja iespējamais nāves cēlonis ir infekcijas slimība;

— ja nāves cēlonis ir dzīves laikā nediagnosticēta slimība vai nediagnosticēti profilaktisko pasākumu, ārstēšanas vai slimības sarežģījumi;

— ja nedzīvi dzimuša bērna svars pārsniedz 800 gramus;

— ja patologanatomisko izmeklēšanu pieprasa izziņas izdarītājs, izmeklētājs vai prokurors.

7. pants. Nāves fakta konstatēšana

Kārtību, kādā veicama smadzeņu un bioloģiskās nāves fakta konstatēšana un miruša cilvēka nodošana apbedīšanai, nosaka Latvijas Republikas Labklājības ministrijas Veselības departaments.

8. pants. Tiesu medicīniskā izmeklēšana

Kārtību, kādā izdarāma tiesu medicīniskā izmeklēšana, nosaka Latvijas Republikas Tieslietu ministrija kopā ar Latvijas Republikas Labklājības ministrijas Veselības departamentu.

III nodaļa
AUDU UN ORGĀNU IZŅEMŠANA NO MIRUŠĀ CILVĒKA ĶERMEŅA TRANSPLANTĀCIJA

9. pants. Audu un orgānu izņemšana patologanatomiskās izmeklēšanas laikā

Patologanatomiskās izmeklēšanas laikā, neievērojot mirušā cilvēka un viņa tuvāko piederīgo gribu, drīkst ņemt audu un orgānu un audu paraugus labaratoriski diagnostiskiem izmeklējumiem. Organus, orgānu un audu paraugus zinātniskiem pētījumiem un mācību mērķiem drīkst ņemt, ja mirušais dzīves laikā to atļāvis, ja mirušā cilvēka tuvākie piederīgie devuši rakstveida piekrišanu, ja mirušā griba zināma, kā arī tad, ja mirušā griba nav zināma un viņam nav tuvu piederīgo.

10. pants. Transplantācijas iespējamība

Miruša cilvēka audu un orgānu izņemšanu nolūkā tos pārstādīt citiem cilvēkiem slimību un traumu ārstēšanai (transplantācijai) var izdarīt, ja konstatēts iespējamā donora smadzeņu vai bioloģiskās nāves fakts.

11. pants. Transplantācijas noteikumi donora nāves gadījumā

Miruša cilvēka audu un orgānu izņemšanu transplantācijai donora nāves gadījumā drīkst izdarīt, ja mirušais cilvēks dzīves laikā nav aizliedzis izņemt sava ķermeņa audus un orgānus un ja to nav aizlieguši mirušā cilvēka tuvākie piederīgie.

12. pants. Transplantācijas kārtība

Kārtību, kādā var izdarīt audu un orgānu transplantāciju smadzeņu un bioloģiskās nāves gadījumā, nosaka Latvijas Republikas Labklājības ministrijas Veselības departaments.

IV nodaļa
AUDU UN ORGĀNU IEGŪŠANA NO DZĪVA DONORA

13. pants. Noteikumi audu un orgānu izņemšanai no dzīva donora

Audu un orgānu izņemšana no dzīva donora iespējama tikai ar viņa rakstveida piekrišanu, pieļaujot minimālu risku donora veselībai.

No dzīva donora var ņemt tikai atjaunoties spējīgus audus. Izņēmuma gadījumos pieļaujama vienas nieres izņemšana transplantācijas nolūkiem.

14. pants. Kārtība, kādā audus un orgānus drīkst izņemt no dzīva donora

Audu un orgānu izņemšana no dzīva donora tiek veikta Latvijas Republikas Labklājības ministrijas Veselības departamenta noteiktajā kārtībā.

15. pants. Donora un recipienta savstarpēja anonimitāte

Izdarot transplantāciju, medicīnas darbiniekiem jānodrošina donora un recipienta savstarpēja anonimitāte, ja viņi nav tuvi piederīgie.

16. pants. Pēc dzemdībām izdalījušos asiņu un placentas mantošana

Pēc dzemdībām izdalījušās asinis fizioloģiski pieļaujamās normās robežās un izdalījušos placentu, kas vairs nav cilvēka orgāns, var izmantot Latvijas Republikas Labklājības ministrijas Veselības departamenta noteiktajā kārtībā.

V nodaļa
MIRUŠA CILVĒKA ĶERMEŅA AIZSARDZĪBA, KOMERCDARĪJUMU NEPIEĻAUJAMĪBA

17. pants. Miruša cilvēka ķermeņa aizsardzība un cilvēka auda un orgānu izmantošana medicīnā kā valsts funkcija

Miruša cilvēka ķermeņa aizsardzība un cilvēka audu un orgānu izmantošana medicīnā ir valsts funkcija, ko realizē Latvijas Republikas Labklājības ministrijas Veselības departaments. Jebkurai iestādei vai organizācijai aizliegts nodarboties ar patologanatomisko izmeklēšanu, dzīva vai miruša cilvēka audu un orgānu izņemšanu un tālāku izmantošanu bez Latvijas Republikas Labklājības ministrijas Veselības departamenta atļaujas.

18. pants. Komercdarījumu nepieļaujamība

Gan dzīva, gan miruša cilvēka ķermeņa audu un orgānu izņemšana un izmantošana kalpo medicīnas attīstībai, un tai ir bezpeļņas raksturs. Jebkura dzīva vai miruša cilvēka ķermeņa audu un orgānu izņemšana notiek, stingri ievērojot izteikto piekrišanu vai nepiekrišanu, un šo audu un orgānu atlase, nosūtīšana un izmantošana kā komercdarījums nav pieļaujama.

Cilvēku labprātīgi ziedoto un citādā ceļā likumīgi iegūto audu un orgānu uzkrāšana un izmantošana pieļaujama Ministru kabineta noteiktajā kārtībā īpašā sarakstā minētajos audu un orgānu ieguves un uzglabāšanas centros saziņā ar veselības valsts ministru.

(21.09.1995. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.11.1995.)

19. pants. Valsts pabalsts un atvieglojumi donoriem

Dzīvam donoram var piešķirt valsts pabalstu, lai kompensētu zaudējumus vai izdevumus, kas radušies sakarā ar audu vai orgānu izņemšanu, kā arī piešķirt citus atvieglojumus. Valsts pabalsta un atvieglojumu saņemšanas kārtību nosaka Latvijas Republikas Ministru Padome.

20. pants. Atbildība par likuma neievērošanu

Fiziskās un juridiskās personas, kas nepilda šā likuma prasība; atbilstoši nodarījuma bīstamības pakāpei saucamas pie likumā noteiktās atbildības.

21. pants. Uzraudzība un kontrole pār cilvēka audu un orgānu izmantošanu medicīnā

Uzraudzību par šā likuma ievērošanu veic Latvijas Republikas Prokuratūra.

Latvijas Republikas Labklājības ministrijas Veselības departaments un citas valsts pilnvarotas institūcijas atbilstoši savai kompetencei kontrolē cilvēka audu un orgānu izmantošanas likumību.

VI nodaļa
STARPTAUTISKO TIESĪBU NORMU PIEMĒROŠANA

22. pants. Starptautisko tiesību normu prioritāte

Ja starptautiskie vai starpvalstu līgumi, kā arī konvencijas, kuru dalībvalsts ir Latvijas Republika, paredz citādus noteikumus nekā šis likums, piemēro starptautiskās tiesību normas

Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētājs A. GORBUNOVS

Latvijas Republikas Augstākās Padomes sekretārs I. DAUDIŠS

Rīgā 1992. gada 15. decembrī